Bet tas vēl nav viss. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka veiksme nav tikai labvēlīgu apstākļu sagadīšanās, tā ir arī cilvēka gatavība šos apstākļus izmantot. Pie tāda secinājuma nonāca Hertfordširas Universitātes psiholoģijas profesors Ričards Vaismans, grāmatas „Veiksmes faktors” autors. Ņemot par pamatu varbūtības teorijas un kvantu mehānikas principus, viņš veica pārsteidzošu eksperimentu, iesaistot tajā cilvēkus, kuri ir vai nu super veiksminieki, vai nu patoloģiski neveiksminieki.

KUR SLĒPJAS MŪSU NEVEIKSMES?

Zinātnieks eksperimenta dalībniekiem iedeva ļoti biezu avīzi un lūdza precīzi saskaitīt tajā fotogrāfijas. Vienā avīzes lapā profesors ievietoja šāda satura sludinājumu: „Pasakiet eksperimentatoram, ka esat šo sludinājumu ieraudzījuši – dabūsiet 250 mārciņu!” Šīs sludinājums, jāpiebilst, bija uzdrukāts lieliem burtiem un aizņēma pusi no lapas. Izrādījās, ka neviens no tiem cilvēkiem, kuri bija „neveiksminieki”, nepievērsa uzmanību šim sludinājumam: viņi bija aizņemti ar mehānisku uzdevuma pildīšanu – t.i., skaitīja fotogrāfijas.

„Neveiksminieku neveiksmes cēloņi slēpjas iekš viņiem pašiem. Parasti šie cilvēki ir saspringti, neirotiski, noslēgti un nepārliecināti par sevi. Šīs pastāvīgais iekšējais uztraukums bloķē spēju pamanīt kaut ko jaunu un negaidītu, klausīt savai intuīcijai un saskatīt izdevības, kuras gadās visiem cilvēkiem.

KĀ KĻŪT VEIKSMĪGAM?

Pēc zinātnieku domām, lai to izdarītu, ir jāiziet trīs etapi. „Katram, kurš sapņo par veiksmīgu dzīvi, ir jāattīsta sevī veiksmīga cilvēka pašapziņa,” saka pazīstams personības izaugsmes treneris Džons Keho.

Pirmais solis pretim veiksmei ir sekojošs – Tev jāsaka sev: „Dzīves bagātības ir tik neizsmeļamas, un cilvēkiem apkārt ir viss, lai apmierinātu visas viņu vēlmes. Noteikti atradīsies brīvas, labi atalgotas darba vietas, skaistas līgavas un dāsni līgavaiņi, labi draugi – vajag tikai atvērt acis, lai ieraudzītu veiksmi.”

Otra etapa ietvaros Tev vajag uzlūkot savu dzīvi kā piedzīvojumu, nevis kā smagu pārbaudījumu, no dzīves jāgaida prieks, bet, ja pēkšņi rodas kādas grūtības, tad tās jāuztver kā izaicinājums, jāmeklē tām risinājums un no risināšanas procesa jāsaņem apmierinājums.

Trešajā etapā Tev vajag noticēt tam, ka katra diena sniedz milzīgu iespēju skaitu it visur – vajag tikai iemācīties šīs iespējas saskatīt un klauvēt visās durvīs. Tad Tev noteikti atvērs.

Ja gribi kļūt veiksmīgs, atrod veiksmīgu cilvēku grupu. Veiksmes enerģija visu laiku nāks pie Tevis – veiksmīgi cilvēki rada veiksmīgas idejas, izdara pareizus lēmumus, kaļ grandiozus plānus un slēdz izdevīgus darījumus. Ņemot šo dzirkstošo enerģiju, Tu pats sāksi virzīties panākumu ceļā.

Nummur viens šobrīd pavisam noteikti pieder Bright Eyes ar dziesmu “First Day of My Life”. Tieši kā šim laikam piemērots gabals.” I think I was blind before I met you, Now I don’t know where I am, I don’t know where I’ve been, But I know where I want to go.”

Otrā vieta aiziet Ben Lee ar dziesmu Close I`ve come. Ierakstu diemžēl labā kvalitātē nekur nemanīju,tāpēc jāizlīdz ar šo te. Bet tā sajūta jau tāpat ir jūtama. “But I can see things clearer, it’s all smoke in the mirrors, Yeah, you broke my fucking heart but I still, want you.”

Trešā vieta pienākas Jonah Johnson “With you”. Patiesībā šis gabals dažkārt tiek atskaņots biežāk kā pārējie. Bet kaut kā augstāk negribas likt. Dziesmas vārdi paši runā par sevi “All I wanna do and all I wanna be, All I wanna feel is somethin real” (diemžēl klipu nekur nemanīju, tāpēc jāizlīdzas ar šo)

Ceturtajā vietā pavisam netipisks gabals priekš manis, jo James Blunt nav visatskaņotākais manā listē. Bet tomēr dziesma Carry you home, kaut kā aizķēra un nelaiž vaļā. “I’m watching you breathing for the last time. A song for your heart, but when it is quiet, I know what it means and I’ll carry you home.”

Un piektajā vietā, kas patiesībā varēu būt arī pirmā mani mīļie Better Than Ezra arAbsolutely Still. Dziesma, kas jau vairākus mēnešus ir iesēdusies manī. Tā vienkārši.

Tas pagaidām no manas puses viss. Rakstīt neko negribas, tāpēc lai runā mūzika. Dažrez tā pat ir labāk.

/Starp kailošanos balkona saulē un gājieniem pēc virtuves alkoholiskajiem atspirdzinājumiem krievu blogos uzķēru tēzi par to, ka “uz mudakiem balstās pasaule un ja nebūtu neviena mudaka un visi būtu sakarīgi, iestātos haoss un par mudakiem nāktos dēvēt foršos un sakarīgos” (cik-briesmīgi-vai-ne). Man gan šķiet, ka šādā pasaulē mēs jau dzīvojam un pat ja vēl nē, kad dzīvosim, tāpat nepamanīsim.(ai-ai-cik-briesmīgi)/

/Karstums ir tikai jūsu apziņas stāvoklis, es, piemēram,guļu satinusies segās, dzeru karstu tēju un lasu karstu dzeju./

un te, mana pavasara sajūta. agrie rīti un siltumiņš:

Ko mums pastāsta vīruss, kas pārņem organismu un liek tam noticēt saslimšanai ar gripu? Ko mums iemāca vīruss, maza organiska parādība, kurā man visvairāk patīk tas, ka par viņu joprojām nav īsti skaidra priekšstata – ir vīruss dzīva būtne vai nav? Ko mums liek saprast vīruss, kura būtība un saturs savā būtībā ir daudz vairāk informācija, nevis darbība? Jaunais gripas vīruss ienāk mūsu ikdienā, piezadzies visai strauji un biedējoši, apaudzis ar noteiktu apokaliptisku mitoloģiju, savērpis ap sevi pandēmiskus virpuļus, tas noteikti bija daudz iedarbīgāks un spēcīgāks, pirms mēs to sastapām. Tā iespaids bija daudz svarīgāks par sekām. Kāpēc es par to runāju? Es aplūkoju jaunā gripas vīrusa darbību tuvplānā, rūpēdamies par slimnieku savās mājās un tūlīt pat – saslimdams un izslimodams pats. Runas par jauno gripas vīrusu, kas pilnībā aizrāva šīgada masu mediju un veselības aizsardzības institūciju saziņas centrus, ir ticis gaidīts. Par saslimušajiem Meksikā šī gada sākumā mēs zinājām daudz vairāk un uztraucāmies daudz vairāk, kā par to, kas notiek pēdējo nedēļu laikā Latvijā. Slimības ekspektācijas ir biedējošākas par slimības gaitu pārskatāmā tuvumā. Masu mediji, kas sacēla ažiotāžu pandēmijas gaidās, lielā mērā palīdzēja tiem, kas nu gribēja vai būtu gribējuši izmantot šo iespēju kādām vispasaules sazvērestībām ar vakcinācijas finanšu pārdalīšanu krustu un šķērsu šī nelielā un piesmakušā veselības tirgus ietvaros. Bet vīruss pats par sevi, protams, liek domāt par kaut ko banālu un jēlu. Par savu mirstīgumu. Par to, kas svarīgs. Tas ir, par to, ka dzīvē, iespējams ir kaut kas svarīgāks par to, ko mēs ikdienā atminamies un vērtējam augstāk. Mēs aizmirstam ikdienā, bet tad pienāk slimība un sazin kāpēc atceramies. Ka ir kaut kas tāds, kā dēļ mēs, iespējams, esam dzīvojuši. Tad izārstējamies un atkal aizmirstam. Ir tāds psiholoģisks mehānisms. Guļot bez spēka un svīstot temperatūras promiešanas fāzē, es domāju par to, kā neiedomājami sīks un patiesībā vien mūsdienu zinātnes mitoloģijas ietvaros iedomājams vīruss ir atnācis no Meksikas līdz Latvijai visai īsā, pārskatāmā laikā, nē, pat ne līdz Latvijai, bet līdz manam personīgajam organismam – atnācis, protams, nevis kā indivīds, bet kā informācijas kvants, nodots no viena vīrusa otram, no viena daudzšūnu organisma citam. Visdrīzāk, ir taču iespējams atrast pavisam konkrētu šīs informācijas nodošanas ķēdi, tas ir, teorētiski tas ir iespējams – lūk, šīs meksikānis aplipināja ar vīrusu savu kaimiņu, tas, savukārt, nākamo, tad inficējās kāds tūrists, no viņa – kaimiņš lidmašīnā, tur kāds anglis vai beļģis, lietuvietis, latvietis, kas atgriezās no peļņas ārzemēs, viņa radi, klasesbiedri bērnu skolā, manas draudzenes kolēģis, es… Ķēdīte, kuras ietvaros es saslimu ar gripu, var būt nedaudz garāka vai īsāka, taču tā noteikti ir galīga. Teorētiski tā ir atrodama. Un vismaz teorētiski mēs visi šajā ķēdītē esam saistīti savā starpā. Saistīti daudz fiziskākā veidā par to, kā ziņu aģentūras, tviteris vai rss barotnes sasaista mūsu apziņas plūsmas kaut kādos pulsējošos un aktuālos informācijas jaunumu straumējumos. Šodien aizbraucu uz Jūrmalu, lai paskatītos uz jūru. Jūra man vienmēr ir bijusi svarīgs pamatelements, kas spēj sazemēt un sakārtot fiziskā vai psiholoģiskā ķermeņa mezglus un pārvadus. Pie jūras bija noteikts daudzums cilvēku, kas neļāva uztvert šo vidi kā vientulīgu, taču tajā pašā laikā neradīja bezpersoniskas burzmas iespaidu. Pie jūras bija noteikts cilvēku daudzums, kas gluži tāpat kā es, pastaigājās gar krastu uz vienu vai otru pusi. Jūra klusi viļņojās un spēja palīdzēt visiem, bet es gāju garām tām skaistajām un vientulīgajām villām jūras krastā un domāju par to, kāpēc man nav draugu, kas dzīvotu šajās villās, es tad nāktu pie viņiem ciemos svētdienas pēcpusdienās, sabužinātu viņu suņu skaustus, apsēstos pie kamīna, aizsmēķētu cigāru un iedzertu vīnu, mēs spēlētu šahu vai runātu par kādu Borhesa stāstu… Taču, ejot pa Jūrmalu, bija acīmredzams, ka šiem cilvēkiem nemaz nav draugu, visas villas bija tumšas un tukšas, iespējams, viņi arī paši tajās nedzīvo, iespējams pat, ka viņi vispār nedzīvo…

***

un nobeigumā izvilkums no manis pašas sajūtām, notikumiem

“es saprotu ar vien vairāk un labāk, ka mana neapmierinātība ar citu cilvēku rīcību un tā tālāk, ir tikai mana neapmierinātība ar mani pašu. Ar maniem mērķtiecības trūkumiem, nepilnībām un citām dranķībām. Parasti pēc kāda laika ar cilvēkiem, man šīs preparēšanas sajūtas saasinās. Bet tie, kas tiek pāri šai manai uzceltajai robežai, tie jau paliek. Dažreiz varbūt cilvēkiem šķiet, ka es viņus testēju, bet patiesībā jau tā nemaz nav. Es testēju tikai pati sevi. Citus es redzami lieku mierā, bet sevi tai laikā turu uz savu sajūtu ceļu. Dažkārt es sev aizmirstu atgādināt to, ka sevi patestēju, paskatos. Un tikai pēc tam ar apziņu es to saprotu. Tie visi procesi notiek kaut kur zemapziņā.”

***

Tātad:

1. Izdari kaut ko labu kādam citam. Kādu pakalpojumu, labu lietu, iedod kaut ko kas varētu palīdzēt tālāk, pat ja ikdienā tā īsti nepiedomā par to cilvēku. (ir taču svarīga labās enerģijas apmaiņa, gan došanā, gan saņemšanā)

2. Apēd visgaršīgāko šokolādi vai citu gardumiņu ieritinājies siltā gultā vai vannā. (nu šis aukstiem ziemas vakariem ir visai piemērots)

3. Uzgriez skaļi, skaļi mūziku, kuru patiešām mīli līdz katrai skaņas frekvencei. Dziedi, dejo līdzi. Izlēkā no sevis visu lieko. (un tas taču jau sen ir pierādīts ka laba mūzika iepriecina)

4. Pamīlējies. (nu par šo pat nav ko piebilst :) )

5.  Piedāvā savu palīdzību kā brīvprātīgais. Ir taču patīkami palīdzēt(tas attiecas arī uz pirmo punktu). Ir daudz sirdis ko sasildīt, gan dzīvnieku patversmēs, gan bērnu projektos, gan vidē.

6. Uztaisi personīgo fotosesiju. (veselīgs egoisms un narcisms tiešām nevienam nenāk par ļaunu)

7.  Pazvani draugiem un uzaicini viņus uz pārnakšņošanas ballīti ar garšīgiem kokteiļiem un spēlēm.

8. Iesaisti sevi kādā kreatīvā projektā. Dari kaut ko, kas tevi aizrauj un šķiet lielāks, nekā spēj paveikt. Tas dod pilnīgi jaunu degvielas krājumu tavam ķermenim, garam un gadiem.

9. Iemācies kaut ko jaunu paveikt.

10. Uzdāvini sev kaut ko sen kārotu.

11. Dzer enerģijas dzērienus un esi augšā visu nakti darot lietas, kas patīk. (jā, īpaši veselīgi tas varbūt nav un vasarā visnotaļ patīkamāk, bet kāpēc gan ne?)

12. Uzraksti sarakstu ar lietam, kuras tu augstu vērtē šobrīd. (skats no malas uz visu padara visu saprotamāku un saliek visu īstajās vietās)

13. Skaties savas bērnību dienu iemīļotākās filmas, multenes, mūzikas klipus. (mazliet sentimentālisma nekaitē)

14. Aizsūti sasveicināšanās un labu vēlējumu es em es kādam interesantam cilvēkam vai kādam, kuru ikdienā nesatiec. (jauni kontakti padara dzīvošanu interesantāku)

15. Paslinko un pasūti siltu ēdienu uz mājām.

16. Skaties vecas fotogrāfijas, kurās ir gājis varen labi un priecīgi un pasmejies par sevi un citiem. (smieklu deva visiem ir ļoti nepieciešama)

17. Izplāno garākas brīvdienas. (jā parasti jau ir tā, ka plānots nesanāk un vislabāk ir improvizēt, bet tomēr cik priecīgi būs,ja pēdējā brīža improvizācija nesanāks, vismaz būs back up plāns)

18. Palasi kādu labu grāmatu, kurai sen nav bijis laiks pieķerties.

19. Izdomā saviem draugiem jaunas iesaukas un aizsūti smieklīgās kartiņās. (šeit atceries par smiekliem un labo enerģijas apmaiņu)

20.  Uztaisi saldējuma kokteili.

21. Aizej uz muzeju, kino vai teātri. (kultūra palīdz atslēgt tavu prātu no citām lietām)

22. Atrdodi jaunu enerģisku mūziku un ieliec savā ipod lai ejot pa ielu vari priecāties un smaidīt.

23. Sakārto savu apkārtējo midziņu (tas palīdz sakārtot arī sevi pašu)

24. Dari ko aktīvu (jo izkustējies cilvēks ir enerģiskāks un priecīgāks)

25. Samīļo savus tuvākos.

Protams, ir vēl neskaitāmas lietas ko darīt. un katram jau ir savs. Bet to miegainumu un nogurumu reizēm tiešām ir nepieciešams aizsūtīt atvaļinājumā.

Enerģisku piektdienas vakaru! Aiziet sabiedrībā. (nu patiešām izslēdzam savus datorus un padaram ko labu gan sev, gan citiem)

Un vajadzīgs patiešām nav daudz. Šķēres, zīmulis, līme, plāns krāsains papīŗs, ar ornamentiem vai bez, katra brīva izvēle,(der gan dažādi dāvanu papīru atgriezumi, žurnāla bilžu lapas vai jebkas cits,te ir vienkārši jāļauj vaļa fantāzijai) un cietāks materiāls pašai aploksnei. Redz, tik vien – lielam priekam.

Lūk bildēs:

Un ir taču daudz patīkamāk saņemt ko šādu, nevis parasto veikalā nopirkto. Protams arī darbošanās prieks. Un ja tev šķiet, ka nav laika un nemāki. Vienkārši izslēdz internetu un apsēdies. Visiem sanāk.

Dažkārt man patiešām šķiet, ka manī ir pārāk daudz tā taisnīguma un ideālisma devas. Lielākoties es saprotu, ka šis mans gandrīz bērnišķīgais naivums, daudz reiz mani nones no kājām un tik ļoti sāp, bet es nevēlos no viņa atteikties. Tas man palīdz skatīties uz pasauli saskaņā ar sevi . Nemelojot. Esot vienkārši ar sevi. Jā, cilvēki mēdz to izmantot, bet tas nekas. Tā ir mana sajūta ar kuru dzīvoju un cenšos draudzēties. Un var jau būt, ka tieši šeit es atbildu uz savu jautājumu, kāpēc es nemāku draudzēties. Tāpēc, ka citos cilvēkos nav tik daudz šo sajūtu cik manī. Lai gan tas nemaz nav šķērslis. Man patīk cilvēki. Visi. Jo viņi ir tik dažādi. Pēc sajūtām, izskata, darbiem. Viņi ir iedvesmojoši. Un varbūt manī ir par daudz ego, lai es mācētu to savaldīt un atklāties, lai izveidotu to draudzēšanos. Bet lielākoties es tiešām jūtos pašpietiekami, es labāk jūtos vientuļa viena pati, nekā vientuļa divatā vai četratā. Galvenais, lai man ir saskaņa pašai ar sevi. Man ir svarīgi, katru sajūtu iznēsāt sevī līdz kodolam. Katru cilvēku. Katru lietu. Es apzinos, ka mēdzu visu izkrāsot citās krāsās un tāpēc manī dažkārt rodas nepazinātas bailes par tālāko. Man vienmēr ir bijis grūti runāt par mīlestību (ne tikai pret cilvēkiem, draugiem, mirkļiem), varbūt tāpēc es par to izvēlos rakstīt. Paslēpjoties zem klabinošajiem taustiņiem otrpus ekrānam. Es esmu tāds cilvēku cilvēks. Ko reti kurš ierauga un saprot. Tāds pārspīlēts cilvēcīgums un dzīvošana. Tāds milzīgs maksimālisms un dzīves mīlēšana. Dažreiz ir grūti dzīvot ar savu –vai nu ir pa īstam un pilnībai vai nu nav nemaz – bet es neko nemainu, jo es jūtu, ka es tāda vienkārši esmu, ka man ir labi tā dzīvot. Vismaz šobrīd. Šeit un Tagad. Nāks cits brīdis un citas domas, sajūtas.
Es priekšroku dodu reāliem kontaktiem. Reālām sajūtām, lai kādas tās būtu. Man patīk visas sajūtu un notikumu gammas pēc pilnas programmas. Tā es iedvesmojos.

Es nespēju pārāk labi sevī paciest to, ka vienas dienas laikā, neko prātīgu nedarot un nevienu vispār nesatiekot, varu sabēdāties līdz pēdējam. Dažreiz man vajag viens pret viens ar sevi.

Tā lūk. Bet es gaidu pavasari. Priecājos par sasnigumu un citiem darbiem. Lai labi jums!